Par zivi un makšķeri jeb kā visefektīvāk palīdzēt citam krīzē
Pēdējās dienās daudz sanāk domāt par vērtībām, resursiem, robežām un to, kā realizēt iekšējo aicinājumu palīdzēt ar citiem ar vislielāko iegūstamo rezultātu.
Kāpēc? Jo krīzei ir savas likumsakarības, kā attīstās notikumi un katrai krīzes situācijas attīstības fāzei atbilstošas darbības un sekas, ko ir vērts apsvērt, pirms iesaistīties dažādās aktivitātēs, Vairumam cilvēku primārais impulss ir daudz nefilozofējot mesties palīgā ar pilnu krūti, nedomājot par iespējamām sekām ilgtermiņā un labākajām izvēlēm. To zinu gan no personīgās pieredzes ar dažādiem seniem un ne tik seniem notikumiem, gan no profesionālās darbības pieredzes vadības komandās (tai skaitā arī kādu laiku vadot starptautiskas kompānijas drošības un ārkārtas situāciju dienestu).
Lai cik paradoksāli tas neliktos, iesaistoties krīzes risināšanā un cietušo atbalstīšanā, svarīgi atcerēties, ka atbalstītājam vissvarīgākais ir parūpēties pašam par sevi.
Nu kā tajā klasiskajā līdzībā ar skābekļa maskām lidmašīnā – vispirms uzvilkt mammai pašai sev un tikai tad bērnam. Jo mazāks bērns var nebūt spējīgs uzvilkt skābekļa masku mammai. Jo lielāks bērns, redzot mammas piemēru, var uzvilkt masku pats sev un palīdzēt to izdarīt arī citam.
Vai citā piemērā ar slīcēja glābšanu – ja metīsies iekšā dzelmē, neprotot peldēt, ir risks, ka ne tikai nespēsi palīdzēt slīcējam, bet arī pats vari tikt parauts zem ūdens. Daudz jēdzīgāk tādā situācijā var būt slīcējam padot garu šalli vai kārti, pie kā pieķerties, un saukt palīgā citus.
Lai mēs patiesi spētu parūpēties paši par sevi un vēl būtu resursi palīdzēt un atbalstīt citus, labvēlīgākam krīzes (un ne tikai) risinājumam ir svarīgi spēt adekvāti novērtēt savas spējas un resursus (gan materiālos, gan emocionālos), un izdarīt visracionālāko un efektīvāko izvēli.
Jo pēc palīdzības sniegšanas katram pašam vēl aizvien ir jāspēj parūpēties par sevi un savējiem.
Tāpēc ziedot naudu vaui konkrētas mantas, ja to prasa – tas ir labs risinājums. Bet noder arī citas lietas un citāds atbalsts. Piemēram. es noziedoju summu X (vai nopērku par to vajadzīgās lietas un ziedoju tad tās), un esmu palīdzējusi par summu X. Tas ir svarīgi. Taču līdz šim vēl personīgi neesmu satikusi cilvēku, kuram būtu bezgalīgi personīgie finanšu un materiālie resursi, un es šajā ziņā neesmu izņēmums. Ko vēl es varētu darīt, lai manas aktivitātes nestu vēl lielāku labumu? Ar ko vēl es varu dalīties? Krīzē mans vislielākais resurss ir nevis nauda, bet manas zināšanas, pieredze un prasme būt vadītājai jau vairāk kā 20 gadus gan algotā darbā, gan rūpējoties par savu privātpraksi un uzņēmumu un atbalstot citus privātprakšu un mazā biznesa īpašniekus. Pašai piedzīvot krīzes. Vadīt komandu, kura piedzīvo krīzi. Būt līdzās un atbalstīt vadītājus (un arī citus), kas iet cauri krīzēm. Un arī pēdējo gadu pieredze – kā būt mazā biznesa uzņēmuma vadītājai, kad krīze un lielas pārmaiņas gan tieši, gan netieši skar gan apkārtējos, gan mani, gan manu uzņēmumu.
Aritmētika ir vienkārša, gluži kā tajā stāstiņā par zivi un makškeri: mans ziedojums naudā un lietās ir svarīgs, tas ir kā zivs, kas var paēdināt uzreiz. Taču mana dalīšanās ar citiem ar savām zināšanām, pieredzi un iespējamiem riskiem un risinājumiem tuvākā un tālākā nākotnē ir kā makšķere. Varbūt kāds caur to iegūs sev idejas vai izkustēsies no sastinguma, Tā nu es šoreiz pragmatiski izvēlos zivis atstāt sev un savējiem, un dalīties ar makšķeri, vēl vairāk – ar to, kā izgatavot makšķeri. Un tas ļaus kādam palīdzēt sev pašam un varbūt kādam – nopelnīt vairāk vai atbalstīt kādu. Un tad arī tas kāds varēs dalīties ar vēl citu. Citam var būt kas cits. Katram savs. Lai mums visiem kopā izdodas!
Sirsnībā,